Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācija: Ragaciema pārgājiens

Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas radoša diena Ragaciemā 2014.gada 4.maijā

Protokols (drīzāk stāsts) bez numura

Ideja bija skaista: iet no Imanta Ziedoņa bērnības Ragaciema līdz mūža nogales Murjāņiem. Bet, kad paskatās kartē, pat muļķim saprotams, ka tikai ideja bija skaista. Praksē tā tāda nevar būt, jo šī maršruta veikšanai (Ragaciems-Murjāņi) būtu nepieciešamas apmēram 2 nedēļas. Tad jāņem bezalgas atvaļinājums, vai. Tāpēc pasākums vairakkārt mainīja formātu, līdz no pārgājiena pārtapa par akciju „Svinēsim Imanta Ziedoņa dzimšanas dienu Ragaciemā!”

Anda profesionāli izstrādāja pieteikšanās anketu asociācijas mājas lapā, un viss varēja sākties. Neliela panika iestājās, kas šķita, ka privāto mašīnu būs par maz, lai visi satilptu, bet tad Ingrīda nolēma izturēties tīri ziedoniski: „Viss atnāks pats. Ne izcīnāms, ne laužams.”

Protams, 4.maija rīts atnāca, visi sabrauca, sapulcējās pie zivju paviljona un kā mazas zivtiņas glīti sagūla konservu kārbās (lasi- mašīnās). Izrādās visiem iznāca vietas un vēl pāri palika. Pēc stundas visi auto saripo, kā jūs domājat-kur?- atkal pie zivīm, pie Ragaciema zivju tirdziņa. Mums laikam zivju diena šodien. Viss būtu labi, ja vien Ingrīda nebūtu galīgi apingrīdojusies (citējot Normundu) un nebūtu sajaukusi pulcēšanās laikus. Bet mūsu asociācijas ļaudis ir gan attapīgi, gan pacietīgi un, iepirkuši zivis, padzēruši vietējo kafiju (laba!), pilnā sastāvā devās uz Imanta Ziedoņa bērnības mājām „Birutas”, kur Imanta māsas meita Rasma iepazīstināja mūs gan ar māju vēsturi, gan ar Imanta Ziedoņa dzimtu.

Skolotājas Ilzes pavadīti, devāmies uz jūras malu, uz sedumu, lai savām acīm skatītu zvejnieku dzīves skarbumu, iepazītu viņu darbarīkus un ieklausītos savdabīgajā valodā. Redzējām pat divus dzīvus zvejniekus, kas gan neizskatījās zvejnieku skarbās dzīves nomocīti un vispār neradīja pārliecību, ka viņi tiešām arī zvejo.

Mūsu galvenais mērķis- apmeklēt Ragaciema kapsētu, kur dienu iepriekš, 3.maijā tika atklāts piemineklis Imantam Ziedonim. Saule apspīdēja glīti iekoptu pakalniņu, kura galā- dzirnakmens. Vai gan ne pēc dzirnakmeņiem mēs tevi pazītu, dzejniek? Vai gan tu pats nebiji tāds dzirnakmens, kurš šņirkstēdams mala mūsu domas, pretrunas, sāpes… Un liels miers visapkārt. Mēs esam pie tevis atnākuši, dzejniek! Noskaņojumam- dažu kolēģu dzejas lasījumi un viena brīnišķīga dziesma. Jā, un vēl nez no kurienes vārdi: „Gods Dievam augstībā…”

Pasākuma noslēgumā- kārtīga galvas izvēdināšana Kaņiera ezera laipās- vējš, niedru čaukstēšana, putnu kņada- viss, kas dod mieru, jā, un arī veicina ķermeņa atdzišanu. Tāpēc steidzīgi meklējām vietu atvadu piknikam un iespēju sasildīties. Visur pūš un zēģelē jūrmalas asais vējš, bet, raug, te priedes, soliņi, galdiņi saule, mazliet priežu iegrožots vējš, aiz kāpām nojaušama jūra. No somām tika izcelti līdzpaņemtie gardumi, jo par „groziņu” nabadzību nekad nesūdzamies, arī šoreiz- galdam būtu kājas nolīkušas, ja vien tas nebūtu no pamatīgiem bluķiem. Dienas sākumā iegādātās zivis aukstā laika dēļ nebija sabojājušās un garšoja ļoti labi, garšoja izcili!

Un te nu salikām „punktus uz i”: vajadzēja, nevajadzēja, bija vērts, nebija, bet… Mēs bijām pie tevis atnākuši ciemos, dzejniek! Ko tad vēl?

Protokoliste- stāstītāja Ingrīda

P.s. Paldies visiem, visiem dalībniekiem un atbalstītājiem, īpaši Ilzei un Rasmai par akcijas piepildīšanu ar saturu! Paldies šoferīšiem, īpaši tiem, kuri nav mūsu asociācijas biedri (tā ir apbrīnojama spēja pievērst Ziedonim ne tikai savus skolēnus, bet arī savus vīrus).

Ingrīda Segliņa

Ieskats foto mirkļos: